Būt labam / Tēlniecības Kvadriennāle Rīga centrālā izstāde

Kuratori: Aigars Bikše (Latvija), Kirke Kangro (Igaunija), Elona Lubyte (Lietuva)

 

Viss mainās. Biedējoši, taču nekas vairs nemainās. Cerams, nekas nemainīsies.

 

Būtiska liberālisma un konservatīvisma iezīme ir pārmaiņas. Kā mēs uztveram pārmaiņas? Kādas pārmaiņas mums šķiet vēlamas, kādas – pieļaujamas vai nepanesamas? Parasti mēs domājam par liberāļiem kā tādiem, kas ir atvērti pārmaiņām, bet konservatīvajiem – kas tām pretojas. Liberāļiem būt labiem nozīmē nepārtraukti pārdomāt lietas un būt atvērtiem jaunām idejām. Konservatīvajiem būt labiem nozīmē saglabāt un nemainīgi piekopt kādas normas un idejas, jo, pārdomājot un izmainot, tās var pasliktināties. Protams, vēsturiski šīs divas politiskās attieksmes bijušas pakļautas pārmaiņām, tie nav bijuši viendabīgi jēdzieni. Dažādi psihologu un neirologu pētījumi tiekušies pierādīt, ka konservatīvismam un liberālismam ir ģenētisks pamatojums; tam piepulcējušies neiromediatori un pētījumi par smadzeņu priekšējo cingulāro garozu utt. Ja tā ir, kā mums ieraudzīt kopējo labumu?

Būt labam ir būtiski, dzīvojot sabiedrībā. Un būt labam var nodarīt daudz ļauna. Britu filozofs Saimons Blekbērns (Simon Blackburn) savā īsajā ievadā ētikā reflektē par to, ko nozīmē būt labam un dzīvot labi. Abu šo ideju līdzāspastāvēšana un paradoksi, iespējams, varētu sniegt skaidrojumu konfliktam starp liberālismu un konservatīvismu gan privātā, gan arī publiskā aspektā. Blekbērns runā par vispārējās laimes palielināšanu un to, ka jebkura sevis cienoša ētika labklājības un posta mazināšanas vārdā vēlas norādīt uz labvēlību, altruismu vai solidaritāti kā tikumu. Viņš norāda uz ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā atspoguļoto liberālo Rietumu izpratni par to, kas ir labs: “Bet vai tie ir kas vairāk kā tikai mūsējie, tikai tagad? Un, ja mēs nespējam tajos saskatīt neko vairāk, tad kas mēs tādi esam, lai uzspiestu tos citiem? Šķiet, ka multikulturālisms bloķē liberālismu.*”

Bernards Viljams (Bernard Williams) ir attīstījis “morālās veiksmes” koncepciju, kas atklājas situācijās, kad cilvēks, domājams, ir pieņēmis (morāli) pareizus lēmumus, lai gan lielākā daļa apstākļu, kas šīs izvēles padara “labas”, ir ārpus viņa kontroles. Šķiet, ka cilvēki, kam veicas, ir labāki cilvēki, vai – viņi vismaz daudz ko ir darījuši “pareizi”. Interesanti ir domāt par laimes un veiksmes klātbūtni to jēdzienu kontekstā, kas piedāvā risinājumus labākai sabiedrībai. Pareizā laikā un pareizā vietā kāda metode var šķist “veiksmīgāka” par citu.

Pat ja mēs varētu teikt, ka māksla ir vērtība pati par sevi un stāv ārpus “labs-slikts” kategorijām, tā joprojām ir izdevīgs politisku manipulāciju kanāls. Tēlniecībai ar savu monumentalitāti, iespējams, ir būtiskākā nozīme mākslas sociālajā ainavā, un tāpēc tā ir cietusi visvairāk. Viena no izstādes “Būt labam” interesēm ir tēlniecības kā medija attīstība mūsdienās, kad paša mākslinieka balss ir būtiskāka par ideoloģiju. Kopš pirmās izstādes 1972.gadā, “Tēlniecības Kvadriennāle Rīga” jau gandrīz 50 gadus ir pieredzējusi šī “augstākā žanra” attīstību. Mūsdienu mākslinieka rokās tēlniecība ir kļuvusi par ātru mākslas līdzekli, kas pārsteidzošā kārtā necik daudz neatpaliek no fotogrāfijas. Vēl jo vairāk – tās savstarpējais dialogs ar skatītāju ir vairāk pietuvināts tagadnei; kamēr fotogrāfija sniedz liecību par jau notikušu darbību, tēlniecība nereti pieprasa skatītāja klātbūtni un satikšanos ar objektu vienā telpā.

Cik ātri tēlniecība reaģē uz sociālpolitiskām pārmaiņām? Vēl jo vairāk – kāda ir tās loma publiskajā telpā? Vai šim agrāk tik būtiskajam ideoloģijas propagandas līdzeklim var piemist spēja mainīt nākotni?

Festivāla centrālā izstāde “Būt labam” izmanto šo telpisko mākslas valodu, lai runātu par ētikas gandrīz neredzamo vidi – to idejisko, mūs aptverošo klimatu, kas nosaka, ko mēs uzskatām par pieņemamu vai nepieņemamu, apbrīnojamu vai nicināmu. Tas nosaka arī mūsu izpratni par to, vai mums veicas vai nē, un kā mēs attiecamies viens pret otru; tas diendienā veido arī mūsu emocionālās reakcijas.

“Tēlniecības Kvadriennāle Rīga” ekspozīcija būs apskatāma gan pilsētvidē, gan arī vēsturiskajā Vāgnera zālē Vecrīgā. Uzskatām, ka būtiski ir izrādīt ne tikai izmēru un efektivitātes ziņā iespaidīgu monumentālu tēlniecību, bet arī mākslu, kas var atstāt paliekošu iespaidu uz cilvēka domāšanu un pieņēmumiem par ētisko klimatu. Festivālā iesaistītie mākslinieki izmantos politiski un kulturāli būtiskas vietas Rīgā, lai izceltu šo vietu vērtību un nozīmi.

“Tēlniecības Kvadriennāle Rīga” šogad paplašina savas robežas, organizējot vairākus satelītprojektus Rīgā un starptautiski. Viens no tiem ir izstāde “Terra Incognita: Familiar Infinity” KUMU makslas muzejā Tallinā, kas piedāvā apskatīt jauno Beļģijas/Nīderlandes un Baltijas valstu mākslinieku darbus.

 

*citātam izmantots Jāņa Elsberga tulkojums no angļu valodas izdevumā “Saimons Blekbērns. Ētika. Ļoti saistošs ievads” (Literatūras un filozofijas portāls 1/4 Satori, 2008)